Ekstātiskā Svētlaime – Stāvoklis, kas Dziedina
Intervija ar Marku JB (Londona) publicēta žurnālā Citāda Pasaule 2023.gadā. Autore Rita Grinberga.
Viņam piemīt īpaša spēja just telpu, just cilvēkus tajā, savienoties ar viņiem un radīt to, kas tiem nepieciešams. Mūsu saruna notika īpašā dienā, kurā tika nospiesta starta poga kādam lielam sapnim. “Tas būs par ceļojumu – no šī brīža prāta stāvokļa uz optimālo prāta stāvokli”, stāsta Marks. “Strādājot kopā ar neirozinātniekiem gandrīz pusotru gadu, tika veidots muzikāls algoritms, kurš cilvēku spētu pārcelt no viena prāta stāvokļa citā.” Mūziķis, kura karjeras ceļā ir tādas pasaules zvaigznes kā Kayne West, Joko Ono, Janet Jackson un daudzas citas, šodien rada mūziku, kas transformē cilvēku apziņu. Aicinu tevi uz sarunu ar mūzikas producentu Marks JB (Marc JB), kuru šajā vasarā varēsim satikt arī Latvijā.
Tu runā par pasaules mēroga projektu!
Viennozīmīgi pasaules mērgs, jo, pie šī projekta realizēšanas arī strādā pasaules mēroga komanda. Es arī jūtui un piedzīvoju to, ka mana konceptuālā un muzikālā kreativitāte no šīs jaudīgās komandas puses tiešām tiek atbalstīta. Es vienmēr to gribēju līdz beidzot ir izzudusi pretestība tam, lai tas notiktu. Viisums to nolika manā priekšā un man tikai atlika pateikt – “jā” un jādara. Man tikko bija pasākums, kuru es kopradīju kopā ar diviem saviem draugiem. Mēs vedām 50 cilvēkus ļoti spēcīgā ceļojumā tieši zemapziņā. Tas bija brīnišķīgi, tā bija ļoti dziļa meditācija, līdz pašiem dziļumiem, tumškajiem, ēnainākajiem dziļumiem zemapziņā. Lai radītu ko jaunu, nu jau no tiem dziļumiem.
Kas notiek ar cilvēkiem ekstātiskās dejas laikā? Kas notiek ar mūsu ķermeņiem, ar prātu, ar zemapziņu, kad mēs dejojam?
Primāri tā ir somatiska pieredze. Mēs izmantojam ķermeni, lai kustētos cauri visam, ko dzīve liek mūsu priekšā. Tas ir veids, kā iemiesoties, atgriezties ķermenī un nomierināt prātu. Prāts paliek kluss un tas paver iespēju emocijām rezonēt ķermenī. Tas paver pārmaiņu plūsmu, kas ļauj emocijām pāriet no vienas stadijas citā. Kamēr mēs dejojam, mēs kustamies cauri emocijām un blokiem, un to darām nevis izmantojot prātu, bet gan ķermeni. Mēs varam kustēties cauri ļoti spēcīgiem emocionāliem stāvokļiem un esam spējīgi tos pieņemt. Un kad esam tos pieņēmuši, mēs varam tos sākt integrēt savā dabīgajā būšanā, jo mēs esam gan gaisma, gan tumsa, ēna un spilgta gaisma. Mūs veido bēdas un sēras tikat cik laime, prieks un svētlaime. Un varēt pateikt sev – ir okei tā justies, un to pieņemt, un integrēt un iemiesot to, un justies droši būt savā dabiskajā stāvoklī – tas ir mierpilns veids, kā dzīvot, jo tu vari dzīvot ar divām perspektīvām. Viena ir neitralitātes perspektīva, kur tu visu pārredzi. Tajā nav nosodījuma, nekam ar tevi nav jārezonē, viss var vienkārši plūst tev cauri. Un otra perspektīva ir dzīvot kā cilvēkam, ar cilvēka pieredzi, ar visu emociju spektru, un pilnībā iemiesot, izdzīvot visas emocijas, tostarp, arī tumšās. piedzīvot sevī cilvēka pieredzi.
Tu runā par zemapziņas procesiem. Sanāk, ka pēc šīs pieredzes, mēs esam kā no jauna piedzimuši. Taču, kas notiek prātā? Tie procesi notiek paši no sevis, un nav pat svarīgi saprast, kas tieši notika?
Viens uz to skatās kā uz dziedināšanu, cits – kā uz alķīmiju, taču jebkurā gadījumā šie procesi atraisa milzīgu mezglu mums iekšpusē. Un tad šī virve paliek taisna, tai ir virziens, un tā kļūst izmantojama atkal. Iedomājies, ka virve ir pieredžu audzējs, neatrisinātas attiecības, situācijas, un kamēr tu dejo, tu noklūsti savā zemapziņā un atšķetini to mezglu, un beigās tu saki – es jūtos labāk. Un nav jau nemaz tik svarīgi zināt, kas tieši notika šajā ceļā, jo tas cilvēks, par kādu esi kļuvis tagad ir tas pats cilvēks, tikai ar vēl vienu atrisinātu lietu sevī. Un tu pat vari teikt, ka nezini, kāds cilvēks biji pirms tam. Tas ir kā sevis dziedināšana. Ja ir notikušas pārmaiņas, ir notikusi alķīmija. Principā tas ir teju kā nomainīt pašu virvi. Dziedināšanās ir viens no pārmaiņu veidiem. Alķīmijā kad kāds, piemēram, šamanis ar tevi strādā, viņš tevi izmaina, un tu nezini, kas tu biji pirms tam, tu vienkārši esi. Diedināšanā savukārt tu strādā iekšpusē, atrisini mezglu pats, un tā vairāk izproti to ceļojumu un pašu procesu, oh – es biju tāds pirms tam, un tagad esmu tāds. Tāpēc jā, es domāju, ka ekstātiskā deja ir skaists veids kā strādāt ar zemapziņu, ļoti drošā un iemiesojošā veidā, un arī ļoti spēcīgā veidā, jo tas viss ir tavs. Esi tu un deju grīda, un tas ir tavs ceļojums, tavs dziedinājums.
Kas ir ekstātiskās dejas specifika un mūzika? Vai tā ir kāda īpaša mūzika vai arī es varu uzlikt jebkuru mūziku un vienkārši brīvi dejot? Vai tomēr tajā ir kāda atslēga?
Ja mēs skatāmies uz ekstātisko deju un tās izcelsmi, un sekojam tai tūkstošiem gadu senā pagātnē, cilšu sanākšanā, bungu rīboņā, bungas vai plaukstu sišana, kliegšana, saukšana ritmā, tas var radīt neaizmirstamu, hipnotisku prāta telpu, kas tevi ieved dziedināšanas vai apzinātas transcendences telpā. 1970. Gados to atsāka Gabriela Rota. Viņa izveidoja 5 ritmus un katrā ritmā tu izej cauri vienam ķermeņa un prāta kustības arhetipam mūzikā. Tas rada emocionālu ceļojumu uz mierīgāku un sabalansētu prāta stadiju. Bet ekstātiskā deja ir daudz, daudz brīvāka un tā vēl jo projām ir diezgan primitīva. Pagājušo nedēļ bija raksts avīzē par to, ka estātiskā deja pārņem pasauli. Un vēl jo projām tās ir tikai sēklas, tikai mazas cilvēku grupas visapkārt pasaulē, kas sanāk kopā un dejo šo deju un drīz tā kļūs par vienu no galvenajām dejām. Tāpēc vēl jo projām nav īsti skaidrs viss par šo deju. Kad es esmu dīdžejs, man patīk spēlēties ar dažādiem žanriem, dažādiem ritmiem, un mani iedvesmo tas, kas notiek deju placī, tā enerģija, kā cilvēki izskatās, kā viņi jūtās, tā iespēja to enerģiju gan pazemināt, gan pacelt. Un veidot to komunikāciju uz deju plača, veidot gan kopēju, gan individuālu pieredzi. Cits ļoti interesants fakts par ekstātisko deju mūziku ir – roks izklausās kā roks, džezs izklausās kā džezs, kantrī mūzika izklausās kā kantrī mūzika, pops, ko dzirdam pa radio, 20 gadu laikā tā īsti nemaz nav mainījies, mēs esam nedaudz iestiguši šajos žanros. Žanri ir kaudze ar vadlīnijām un formulējumiem, lai dziesma skanētu konkrētā veidā. Un pārsvarā cilvēki neaizklīst tālu no šīm vadlīnijām, lai viss būtu droši. Viena no lielākajām vērtībām ekstātiskajās dejas, ir ka ja tu dzirdi dziesmu, kas tev nepatīk, un tā liek tev justies nekomfortabli, meklē veidu, kā izpaust šo diskomfortu caur ķermeni. Neviens nepamet deju placi, ja tu uzliec sliktu dziesmu, tieši otrādi visi atrod veidu, kā izpaust to caur savu ķermeni. Tas var iznest uz āru kādu emociju kaudzi vai domas, vai situācijas, kas nepatīk, un tas ir brīnišķīgs veids, kā tam izdejot cauri. Estātiskajā dejā ir drošāk spēlēt mūziku, kas ir kaut kur starp žanriem. Es ļoti aizraujos ar medicīnas mūziku, pasaules mūziku, kas nāk no ciltīm, kuras caur šo mūziku dziedina cilvēkus, un savienot to ar rietumu, pazīstamo mūziku, apvienojot šos brīnišķīgos ritmus, vērojot tehnikas un sintēzes. Un veidot no tā hibrīddziesmas, kas dod cilvēkiem iespēju savienoties ar sev varbūt vairāk pazīstamiem ritmiem. Tā tiek dota iespēja piedzīvot šo brīnišķīgo pieredzi caur pasaules mūziku, piekļūt tās viedumam, kas tiek rurēta rietumu mūzikas rāmjos.
Tevī klausoties vienkārši gribas dejot, nevis par to runāt. Dodoties spēlēt šo estātisko mūziku tu nevari tam sagatavoties, ko tu spēlēsi, jo tu esi tajā procesā un vēro to pūļa enerģiju? Tas ir dzīvs process, kuram nevar sagatavoties, vai tā?
Katras ekstātiskās dejas veidotājam ir savs veids, kā to darīt. Ir daļa, kas saliek visu kopā un palaiž, ir tādi, kas skatās uz vietas un izvēlās no savas bibliotēkas. Man ir sagatavota pleiliste, ar ko es šobrīd strādāju, un uz vietas es skatos pēc atmosfēras, kas vedīs to dejotāju kopumu skaistā virzienā. Vienmēr cenšos gan piesaistīt, gan palaist un pabeigt lēnām. Un ja mums paveicās, tad izdodas ļoti skaista kopēja meditācija zemapziņā, kurā prāts tiek nomierināts, un notiek somatiska dejošanas pieredze, kas izaug līdz crescendo (lielam skaļumam), cilvēki burtiski zaudē prātu un iegrimst ekstātiskā svētlaimē. Pēc tam to visu nolaižam lejā, tādā lēnā, emocionālā, sirdi atverošā mūzikā (tā ir mana mīļākā daļa), un tad atkal celt uz augšu ar dažādām ritmu sērijām, kas pārprogrammē ķermeni, ķermeņa paternus. Tai seko vēl viena kulminācija un pēc tam atkal laižam uz leju, lai integrētu visu šo pieredzi skaņas joslā. It kā saka, ka estātiskajā dejā nav skaņas joslas, bet parasti tā beidzas ar daudz lēnāku un sirdi atverošāku noslēgumu.
Tu nespēlē ekstātisko deju visu savu mūžu. Tu pirms tam biji ciešāk saistīts ar popmūziku, spēlēji cita veida mūziku, tu esi dīdžejs ar saviem trekiem, vai tā?
Jā, es ilgu laiku spēlēju klubos, ceļoju apkārt pasaulei, spēlējot greznās ballītēs un darba pasākumos. Es agrāk spēlēju uzņēmumiem Londonā. Iedomājies kā 530 cilvēki pēc darba ballējoties Londonā ielas vidū, paliek pilnīgi traki. Vai, piemēram, Dubajas tuksneša vidū izveidot pieredzi priekš 300 cilvēkiem, vietā, kas ir uzcelta nekurienes vidū. Vēl esmu piedalījies festivālos, kur cilvēki kliedz savās dusmās, jo viss to niknumu, ko mēs sevī turam, varam atbrīvot šajā estātiskās dejas ceļojumā. Ir tik daudz veidu, kā to darīt, kā radīt neticamus dziedināšanas veidus caur ekstātiskās dejas ceļojumu. Tajā ir tik milzīgs potenciāls, lai palīdzētu cilvēkiem, palīdzētu palīdzēt sev pašiem. Mēs tikai radām un turam šo telpu, lai cilvēki varētu dziedināties.
Kā tu nonāci līdz tam, ka tu šādi palīdzi cilvēkiem palīdzēt sev pašiem. Kāds bija tevis paša ceļš?
Es ļoti daudz strādāju ar sevi, ļoti daudz sevī atklāju, es atklāju sevī vietu, kur manī ir visa šī gudrība, kur tā pamostas. Es esmu sastapies sevī ar ļoti daudz ēnām, un integrējis tās savā dzīvē, esmu strādājis ar neitralitāti, esmu ceļojis ar mistiķiem un pareģiem, esmu radījis mūziku kopā ar šamaņiem visā pasaulē – gan ar spēcīgajiem Sibīrijas šamaņiem, ar medicīnas šamaņiem no Peru, Brazīlijas, Amazones. Un tas viss mani pamodināja, atmodināja apzinātībai. Es neesmu ieinteresēts aprakstīt lietas garīgā veidā, mani vairāk interesē lietu izklāstīšana skaidrākā, saprotamākā veidā. Piemēram – kas ir apzinātība? Kā es varu sasniegt apzinātību? Kā tas palīdz manam prātam? Kā mans prāts sadarbojas ar ķermeni? Ko es enerģētiski jūtu ap savu apzinātību? Kādas ir attiecības starp manu apzinātību un citu cilvēku apzinātību? Un es atklāju, ka ieejot apzinātībā, prāts kļūst mierpilnāks un rāmāks, un ka iesakņoties apzinātībā var, ja esi kluss un mierīgs, kā arī beznosacījumu mīlošs, jo beznosacījumu mīlestība tevi ieved citā realitātē, kur ārējās enerģijas uz tevi vairs neiedarbojas. Tā ļauj sevi apstādināt, tas ir visu piepildošs klusums, ko tu vari iepludināt plaisās, ko var ielikt pa vidu pašām mazākajām realitātes enerģijām, un kur tu atrodi sevi ejam cauri plīvuram, kas nošķir apziņu un realitāti. Un cilvēki iet cauri šīm kārtām, līdz nonāk līdz avotam, no kurienes nāk visa apzinātība. Iedomājies, ka tu ej cauri mežam, tu redzi skaistu avotu, kas plūst ārā no zemes, un tu pietupies un padzeries, un tas ūdens garšo tik labi. Un tā es jūtu savas apzinātības avotu, un arī citu apzinātības avotus. Es esmu vietā, no kurienes visa mūsu apzinātība nāk. Tā ir svēta un katram tā ir suverēna, es respektēju katra apzinātību un enerģiju, un tas nav par zināšanu nodošanu, bet gan par telpas izveidi, kurā cilvēks piedzīvos pats savu pieredzi un veiks pats savu dziedināšanu. Es redzu līdzības starp to darbu, ko es darīju pats sevī, un to pieredzi, kā ir veidot šo telpu un turēt to priekš citiem, lai katrs var gūt to savu pieredzi.
Un tā pasaule kļūst laimīgāka un vairāk mīloša. Tas tiešām arī notiek.
No vienas puses tiešām laimīgāka un mīlošāka. Tas notiek, jo visi par to runā. Festivāls “Būtība” ir jaunas zemes radīšana. Tas ir pretstats pieņemtajam normālajam – dzeršana, klubu apmeklēšana, būt neapzinātiem par to, kas notiek, atbildības neuzņemšanās par sevi, par citiem. Tie ir cilvēki, kas sanāk kopā drošā vietā, kur tu vari būt atvērts, kur vari dejot, kur vari savienoties, runāties, mācīties, būt sev pašam, atvērties, ļaut savai sirdij atvērties. Un tad, kad tu atgriezies savā ikdienas dzīvē, tu vienkārši ietekmē apkārtējos, esot sev pašam. Īstenībā jau nevienam nekas nav jāmāca, vienkārši esi tu pats. Cits var teikt – hey, man dzīvē šobrīd iet grūti, un tu šķieti diezgan priecīgs, kas notiek tavā dzīvē? Un tu vari atbildēt – jā, mana dzīve arī ir diezgan grūta un jā, es esmu diezgan priecīgs, bet es vienkārši esmu empātisks. Un tā veidojas sarunas un cilvēki iedvesmojas, viņi sajūt tavā enerģijā vilkmi sevī, savā dzīvē arī kaut ko atklāt. Ka iespējams dzīve viņiem nekalpo kaut kādu iemeslu dēļ. “Būtība” ir ļoti svarīga šai pasaulei, jo tā palīdz cilvēkiem atvērties, palīdz cilvēkiem sanākt kopā, sabiedrības sirdij satikties. Tas ir ļoti spēcīgi. Atgriezties ikdienas pasaulē var būt diezgan vientuļi, piedzīvot to, cik nejūtīga, sastingusi ir pasaule. Cik ļoti mēs esam atdalīti no savas patiesās dabas, un no dabas vispār. Tas var būt tiešām biedējoši un vientuļi, justies citādam apkārtējā pasaulē, kur neviens tev nepiekrīt. Bet, atbraucot uz “Būtību”, mēs satiekam savu cilti. Un tā cilts būtība ir, ka mēs viens otru pieskatām, atbalstām, mēs enerģētiski turēsim mūsu kopējās robežas, lai apkārtējā pasaule mūs neietekmē. Es neesmu jutis nekur tādu enerģētisku atbalstu, kā “Būtībā”. Tas padara mani spējīgu iet tajā apkārtējā pasaulē un turēties pie savām ētikas normām, un būt man pašam, turklāt tas iedvesmo apkārtējos cilvēkus. Es neesmu labāks par citiem – neviens cits nav labāks par mani. Un mēs visi šeit esam ar savu potenciālu iedvesmot cilvēkus, lai audzētu cilvēcīgumu, lai pasaule būtu labāka.
Tāpat ir ļoti daudz cilvēku, kas domā, ka mēs esam traki, salietojušies vai neesam normāli, kad mēs dejojam, jūtamies brīvi un laimīgi.
Varbūt daļa no tiem cilvēkiem tiešām ir dziļi laimīgi savā dzīvē, un uzskata par svarīgāku būt kādas parastās pasaules sistēmas daļai. Un iespējams arī to izbauda un uzskata par svētību. Otra tādu cilvēku daļa ir ļoti dziļi nelaimīgi, bet tas veids, kā mēs esam dzīvojuši tūkstošiem gadu ilgi, šajā sistēmā, šajā rāmī. Daudz laika un radošuma ir bezvērtīgi, tā kā liela daļa mūzikas šobrīd. Tu radi dziesmu un tā nevis tiek novērtēta, bet ielikta “mākonī” un tu to straumē, saņem naudu par tās licenci. Bet tu nevari, tā ir par brīvu. Ir ļoti grūti būt radošam tādā vidē, mēs jau tik ilgi dzīvojam tādā apgrieztā pasaulē, jau tūkstošiem gadu. Arī ziņās nekas nemainās, tās tādas ir bijušas jau tūkstošiem gadu. Negativitātes pārraidīšana, lai turpinātu likt cilvēkiem rezonēt ar negatīvo. Tās ir lamatas, kurās esot tu neredzi neko citu. Un lai skatītos uz cilvēkiem, kā mums, kas ir atbrīvojuši sevi no šīm negativitātes lamatām, lai gan mēs jo projām jūtam savas dzīves grūtības un negativitāti, mēs daļā aspektu esam brīvi. Un skatīties uz tādiem brīviem cilvēkiem ir tiešām bailīgi, jo tas ir kā skatīties uz liesmojošu ceļu un teikt – skaties, var dzīvot arī citādāk, vienkārši esot sev pašiem. Un tas var atvērt milzīgas bailes cilvēkos, jo viņi nevēlas atteikties no drošā komforta savās dzīvēs, viņi vēlas dzīvot savu dzīvi, darot lietas noteiktā veidā. Un ir tiešām biedējoši doties iekšā nezināmajā. Un tas padara “Būtību” par tik apbrīnojamu vietu, jo tur ir simtiem cilvēku, kas ir tik drosmīgi, kas ir kādā brīdī pateikuši – jā, es nezinu, kas tur ārā ir, bet man nepatīk tas, ko es piedzīvoju savā dzīvē, tāpēc es būšu ļoti drosmīgs un iešu pamēģināt ko citu. Un jā, tas izskatās ļoti dīvaini no ārpuses, bet mēs esam bijuši ļoti drosmīgi un ieinteresēti un esam atraduši ko jaunu, kā komūna.
Tas ļoti sasaucas ar tevis pieminēto uzdrīkstēšanos , atļaut sev pamēģināt kaut vai vienu reizi, iziet no savas kontroles zonas, un ievest savā dzīvē jaunu sajūtu. Pamazām arī citi cilvēki var to pamanīt un sākt noticēt, ka tas tiešām var tā notikt, ka tas ir iespējams un nav nepieciešamas narkotikas vai citi pazaudēšanās veidi.
Šajā nedēļas nogalē piektdienā es biju klubā, un visi dzēra vai lietoja narkotikas, atmosfēra bija diezgan aizvērta, sestdienas naktī bija tāds pasākums kā reivs bez alkohola, saulgriežu ekvinokcijas sanākšana. Tas bija brīnišķīgi satikt visus šajā kopienā, bija ļoti droša sajūta. Un tika radīta brīnišķīga, droša vieta, kur cilvēkiem mijiedarboties vienam ar otru. Dejot, spēlēt spēles kopā, tas bija tiešām ļoti skaisti.
Jaunieši, tīņi sāk sociālo dzīvi šādos pasākumos, kā tas viņus var ietekmēt? Un kā viņiem parādīt citu ceļu?
Ir plašs spektrs ar jauniešiem, daļa vienkārši ir traki un grib ballēties, un ir daļa, kas ir piedzimusi, lai būtu citādi. Es satieku daudz jaunu cilvēku, sākot no 4 gadu vecuma līdz pat 25 gadiem, kam ir citādāka saikne ar mums. Es izdzīvoju cauri astoņdesmitajiem un deviņdesmitajiem, man bija jāatsauc tik daudz lēmumu no savas dzīves, lai es nonāktu šeit. Bet viņi ir veidoti citādāk, viņi ir piedzimuši, lai ienāktu šajās komūnās un vienkārši būtu savā pilnā esencē. Lai vadītu, un virzītu to visu tālāk. Man tiešām patīk satikt tos apbrīnojamos jaunos cilvēkus, kas ir kā kristāli, tik pilni ar patiesību, viņi redz visu, kā tas ir, viņi ir patiesības nesēji. Un viņi rada pilnīgi jaunus veidus, kā savest cilvēkus kopā. Es esmu ļoti priecīgs, ka esmu vietā, kur varu iedvesmot citus. Es iedvesmojos arī no citiem, it īpaši no šiem jaunajiem cilvēkiem, kas nāk ar savām neticamajām idejām.
Vai tavuprāt viņi nāk šajā pasaulē jau citādāki?
Jā, viņi ir traucētāji, viņi ir patiesības redzētāji, viņi savieno milzīgas cilvēku masas, komūnas, un pārraksta to, kā dzīvot dzīvi. Es esmu redzējis to daudzās vietās – estētiskās dejas komūnā, kontaktu un improvizācijas komūnā, medicīnas, gaismas darbu komūnā, viņi savieno citus ar arvien jauniem un jauniem veidiem. Tā ir milzīga svētība, ka visi, kas ierodas šajos pasākumos, arī “Būtībā”, pēc tam dodas atpakaļ savos normālajos darbos – bankās, veikalos, juristu firmās, valdībās, skolās, un tur, būdami viņi paši, visi apkārtējie sāk mosties. Un tas ir tas, kā tas strādā. Un es ticu, ka šī jaunā pasaule izriet no mūsu pašu iekšienes. Jo vecās sistēmas sāk brukt, jaunā sistēma izriet un veidojas no tās individuālās gaismiņas. Iedomājies cilvēkus, kas strādā valdībā vai kādā tāda vietā, un dodas uz estētiskajām dejām, medicīnisku vai šamanisku pasākumu, un viņi atmostās pasaulei un senajam viedumam, un tādas kā mazas gaismiņas iededzās eglītē, un spīd tur, tajā valdībā, un valdība sāk mainīties. Tas tā ir, jo mēs visi šajās komūnās esam tik ļoti vienoti savā enerģijā, esam ekvivalenti ar tūkstošiem cilvēku, kas nav savā spēkā. Es nesaku, ka mēs esam labāki par citiem, es saku, ka mēs esam atraduši savu iekšējo spēku. Tā ideja par karaļa un karalienes, ka tu vari būt karalis vai karaliene un tā teikt par sevi, izklausās nedaudz iedomīgi, bet realitātē mēs esam karaļi un karalienes paši pār savu enerģiju. Un visiem ir pašiem sava enerģija. Mums būtu jāvar teikt, ka mēs esam savas enerģijas karalis vai karaliene, un es redzu arī tevī karaļa vai karalienes potenciālu. Un neviens netiek vilkts uz leju.
Kāda ir atslēga uz jauno sistēmu. Tu teici, ka ir vecā sistēma, un jaunā sistēma sāk ienākt šajā pasaulē. Kā tas būs? Kā tā jaunā sistēma izskatīsies?
Pirmkārt jau vecā sistēma balstās uz deficītu, uz kaut kā trūkumu. Vecās sistēmas atslēga ir trūkums, viss ir radīts, balstoties uz kaut kā trūkumu. Nauda ir no tā radīta, katrs eiro, katra mārciņa ir radīta no kredīta ekvivalenta. Visa mūsu dzīve ir balstīta uz trūkumu. Liela daļa attiecību balstās trūkumā – savstarpējā atkarība, tev ir mani jāpapildina, tu esi mans partneris, tu esi daļa manis. Tas viss balstās uz trūkumu, un tas viss ir iesakņojies arī valodā. Bet jaunā sistēma ir radīta pretēji, radīta no vietas, kur jūtamies pilnīgi, kur mēs paši par sevi esam vesels, un varam dot kaut ko no sevis. Kur mēs jūtamies pabeigti gan savos vīrišķajos, gan sievišķajos aspektos. Mēs jūtamies pabeigti, pilnīgi, gan vīrišķīgi, gan sievišķīgi. Mēs varam līdz pašiem dziļumiem izjust gan bēdas un sēras, gan arī prieku un ekstāzi. Mēs jūtamies pilnīgi pieredzot dzīvi un tās izaicinājumus. Un pašiem esot pilnīgiem, mēs sanākam kopā komūnās, nevis tādēļ, ka mums no kāda kaut ko vajag, bet, lai mijiedarbotos un dalītos visā. Es nedomāju par pārpilnību no tāda aspekta, ka, piemēram, gribu manifestēt savā dzīvē mašīnu, bet man pārpilnība ir tad, kad man pietiek ar to, kas man ir. Un tas ir skaisti, tas izceļ visu, ko es savā dzīvē izbaudu. Tā ir pārpilnība – izbaudīt to, kas tev jau ir. Un tā ir jaunā pasaule ar piepildījumu, pārpilnību, kas ved pie kopradīšanas, dzīvošanas kopā harmoniskās kopienās, pie atbildības uzņemšanās par to, ko tu dari.
Es esmu dzirdējusi, ka daļa cilvēku baidās no ceļa uz šādu dzīvošanu, jo viņi baidās no ego, no identitātes zaudēšanas. Viņi ir ieinteresēti iet dzīvot komunā un kopradīt to, bet viņiem ir bail pazaudēt sevi. Jo varbūt es esmu kaut kas.
Lieliskā lieta, ka pats var izvēlēties, kā būt. Jo sākumā jau ego zemapziņā vada tavu dzīvi un tu nezini, kā nokļūsti tur vai citur. Tā vietā tu pats sevi veido, lai nokļūtu vietās, kur vēlies būt. Izveidot sevi, lai atveries, kam vēlies. Pagājušo gad es sevi veidoju, lai atvērtos pasaulei, darīju trakas un mežonīgas lietas, jo es tā vēlējos. Šogad es sevi veidoju caur balansu, centrēju sajūtas, lai varētu palīdzēt citiem cilvēkiem. Kas vēl būtiski saistībā ar ego – vienmēr ir dažādas iespējas vai ceļi, bet mēs pieņemam lēmumu darīt to vai ko citu. Tas vienmēr ir nezināmais – ko es izvēlēšos, vai man iet pa labi, vai pa kreisi. Kad es sāku skaņoties ar savu iekšējo sajūtu, iekšējo iedvesmu, parādās tikai viens harmonisks veids, kas izvedīs mūs cauri mācībām, kas mums ir jāapgūst visefektīvākajā veidā. Ar minimālu devu ciešanu, lai mēs saprastu un atraisītos no lietām, kas mūs tur iepakaļ no sevis augstākās būtības izpausmes dzīvē. Un tad paliek tikai viens ceļš, kas rada ātrāko iespējamo ceļu uz mūsu autentiskās, augstākās būtības piedzīvošanu šajā dzīvē, visi pārējie ceļi ir šķēršļi. Tad, kad mēs ļaujam citam cilvēkam vai notikumam ietekmēt mūsu ceļa izvēli, mēs atdodam savu brīvo gribu. Tagad es izvēlos iet tur, kur mani vada mana iedvesma. Tas ir mazliet smieklīgi, jo beigās tu paņem atpakaļ savu brīvo gribu no citiem, un tev ir brīvā griba tikai tāpēc, lai atkal to atdotu prom, bet tad tava brīvā griba kļūst – es devu, es izvēlos atteikties no ceļa, kas mani neiedvesmo, kas mani nepievelk. Brīvā griba vēl ir un ego samazinās, taču ego vēl jo projām ir kaut kas jautrs, tas nav nekas slikts, tā ir cilvēciska lieta, un ir jautri tajā ik pa laikam iekāpt.
Mēs vēljoprojām baidāmies uzticēties savām iekšējām sajūtām, jo ego grib vadīt. Nav tik viegli uzticēties.
Tas ne tikai nav viegli, es pat teiktu, ka tas ir diezgan grūti. Taču tas ir lielisks izaicinājums un tas dod lielu gandarījumu, kad mēs piedzīvojam izraušanos.
Tad kad esam to izdarījuši, esam sekojuši savai sirdij, savai iedvesmai, mēs saņemam brīnišķīgas sajūtas, piedzīvojam brīnišķīgas pieredzes.
“Būtība” ir pilnībā par to – visi to dara, visi dara lielo darbu ar sevi. Pagājušajā gadā es tur satiku ļoti daudz cilvēku, un viņi ir izdarījuši tik daudz darba savos prātos, savos ķermeņos, ar savu enerģiju. Ļoti daudz panākumu, kurus var sajust. Kad sanāk kopā cilvēki, kas ir darījuši tik daudz darba, tas rada šo kopības sajūtu, komūnu, kurā cilvēki jūtas droši tuvoties viens otram, lai savienotos vēl dziļāk.
Un caur šo komūnu mēs varam patiesi pietuvoties un atkal satikties arī ar sevi. Varbūt nobeigumā pastāsti, kā šogad izskatīsies tava klātbūtne vasaras festivālā Latvijā?
Šogad es radīšu un turēšu telpu priekš optimālām transformācijām vasaras saulgriežu laikā. Tā būs droša telpa, kur iet dziļumā pašiem sevī, iegrimt savas enerģijas arhitektūrā. Ieskaitot visu neveselīgo programmu būšanu, kas mums nekalpo, visi ierobežojošie paterni, ticības. Būs iespējams gūt ieskatu tajā, ko mēs gribam atlaist no savas dzīves, un kā mēs vēlamies atvērties savai augstākajai sevis izpausmei. Kā mēs gribētu šajā pasaulē būt. Un mēs tam visam dejosim cauri un ļausim tam visam iet. Mūzika būs neticami aktīva, lai katrs klātesošais var integrēt un saņemt sev nepieciešamo devu radošuma. Es ļoti ticu telpas turēšanai, kur cilvēki var sevi dziedēt un atvērt savu iekšējo zināšanu un radošumu, kam katram sevī ir pieeja nebeidzamam resursu avotam. Un tas viss tiks vadīts ar prieku, skaistumu, eleganci un laimi.
Brīnišķīgi. Paldies par sarunu. Es jau gaidu šo pasākumu.
Es arī, patiešām! Noslēgumā es aicinu lasītājus sekot man @djmarcjb instagrammā, tas tiešām palīdz man laist pasaulē mūziku, ko radu.
