Ritmu Pavēlnieks, kurš Savieno Pasaules
Intervija ar Riši Vlote publicēta žurnālā Citāda Pasaule 2022.gadā. Autore Rita Grinberga.
Kad mēs domājam par ritmu, mēs nereti atceramies bērnības mūzikas stundas vai klavierspēles ritma skaitītāju, tomēr ja ļaujam sev šodien šajā pasaulē ieskatīties plašāk, tad ieraugam milzu plašumus un pavisam citu realitāti. Ritms ārpusē vienmēr saskan ar ritmu mūsos pašos. Mūsu iekšējo procesu un sajūtu ritmiem, kuri veido mūsu pasauli. Un arī, ja šķietami ārējam ritmam var nebūt nekā kopīga ar iekšējo, tad es tev saku – pirms to apgalvo, tev ir jādzird Rishi Vlote. Eiropas transa deju karalis, ritma virtuozs un pavēlnieks, kurš smaidot un dažreiz pat jokojot, ļoti precīzi savieno ārējos ritmus ar iekšējiem. Un no tiek brīnums. Un notiek saslēgums, kurš dziedina.
Pastāsti par savu ceļu transa dejā un par pašu transa deju. Ar ko tā ir īpaša.
Spēlēt transa mūziku ir mana aizrautība un pamatnodarbošanās. Transa deja ir īpašs dejas veids, savā ziņā pat ceļojums Transa dejā ir daži ļoti svarīgi elementi. Viens no būtiskākajiem ir nodoms. Kā jebkurā šamaniskā rituālā, ir jādodas savā ceļojumā, savā rituālā ar nodomu. Tas var būt jebkāds, varbūt tu vēlies ar kādu satikties, tie var būt jautājumi par tavu dzīvi, dziedināšanos, norādēm, virzienu, kaut ko, kas skar tieši tevi. Tas ir ļoti svarīgs pavediens šajā ceļojumā. Transa deja ir ceļojums, kurā cilvēki savienojas ar ķermeni un iekšējiem resursiem caur kustību, caur dejošanu; viņu acis ir aizklātas, līdz ar to viņi neredz neko ārpusē, viņi dejo sevī, iekšienē. Transa dejas mērķis ir sekot sava ķermeņa impulsiem. Tādējādi tiešām var pieskaries kaut kam, kas iekšpasaulē notiek un saņemt vērtīgas atbildes. Ir ļoti daudz dažādu veidu, kā saņemt atbildes no esamības, no gariem, no garīgās pasaules. Brīdī, kad tu aizver acis un savienojies ar savu iekšējo pasauli, viss kļūst tieši atkarīgs no tā, kas tu pats esi, kādā kontaktā tu esi ar sevi, kā pie tevis nāk informācija. Transa dejas laikā var būt sastapšanās ar personu vai dzīvnieku, vai garīgu būtni, skolotāju. Var būt tā, ka tu izdzīvo kaut kādas pieredzes no savas dzīves. Nereti tās ir arī traumatiskas pieredzes, kaut kas ļoti intensīvs (piemēram, nelaimes gadījums), kaut kas, ko dvēsele visbiežāk ir apspiedusi, jo nav varējusi tikt ar to galā realitātē. Tā notika, kad es atklāju transu pats sev; tas bija viens no mana ceļojuma svarīgākajiem brīžiem, kad es konfrontēju senu, traumatisku pieredzi, lai to patiešām dziedinātu, integrētu savā dzīvē, un padarītu par savas ikdienas dzīves daļu. Bieži esmu sastapies ar būtnēm, kuras man ir kaut kādā veidā nozīmīgas, reizēm tās ir drīzāk simboliskas būtnes; esmu sastapis savus spēka dzīvniekus, kuri ir pat vairāki, viņiem piemīt īpašas spējas palīdzēt un integrēt noteiktas lietas manā dzīvē. Var būt arī tā, ka tu vienkārši saņem atbildi; tā, ka tu vienkārši tikai ceļo un redzi elpu aizraujošus dabas skatus, satiec visdažādākās garīgās būtnes un saņem atbildi, tā nokļūst tieši tavā apziņā, pēkšņi tu vienkārši ZINI. Katrs pazīst to sajūtu, kad kaut ko darot, pati no sevis atnāk pareizā atbilde uz konkrētu jautājumu.
Veicot rituālus mēs tiešām radām uzticības pilnu telpu, kas ir, manuprāt, pats svarīgākais. Cilvēki uzticas pieredzei, kuru es tiem parādu, viņi ir spējīgi savienoties ar šo telpu, un liela nozīme visā ir mūsu mūzikai. Es saņēmu vēstījumu no augšas, ka dzīvā mūzika ir svarīga rituāla daļa. Arī mūzikas ieraksts var palīdzēt ienirt iekšējā pasaulē, bet, kad mēs spēlējam dzīvo mūziku, mēs to darām absolūti spontāni, nav satura, nav konkrētas melodijas, – mēs vienkārši sākam spēlēt, uzticamies procesam un tam, ka īstā mūzika atklāsies spēlējot. Manā uztverē tam ir ļoti dziļa ietekme uz „ceļojošo” cilvēku deju.
Vai tu spēlē grupā vai viens pats? Vai grupas dalībnieku skaitam arī ir kāda nozīme.
Tam nav nozīmes. Pirmā transa dejā, kuru piedzīvoju pats, bija tikai bungas, es pats un tamburīns, un cilvēki iegāja ļoti dziļos procesos. Citā reizē skaņu sistēma nedarbojās, man bija tikai bungas un balss, un cilvēki viegli, pa tiešo nokļuva transa stāvoklī. Manuprāt, pats svarīgākais ir, lai mūziķim ir pareizā attieksme un arī saikne ar garīgo pasauli, ar šo spontāno enerģiju; tas ir tā, it kā tu ienirtu noteiktā laika un telpas kvalitātē, kur viss ir iespējams.
Man ir sajūta, ka tad, kad spēlēju, tad varu savienoties ar cilvēkiem vienā vienotā telpā, mēs vienkārši rezonējam viens ar otru. Manuprāt, tā ir dzīvās mūzikas vērtība, – kad spēlējam, tad esam visi kopā vienā frekvencē un vēlamies atvērt sevi kaut kam jaunam, negaidītam. Šī frekvence ir mums visapkārt, visur, un kad tu atveries, tad vari vienkārši ar to savienoties, ļoti viegli pārslēgties uz kopīgas vibrācijas diapazonu, un varam visi kopā doties šajā ceļojumā. Tas ietekmē arī cilvēkus, kuri parasti tik viegli neļaujās sajūtām, un pārsteidzoši ātri arī viņi sāk rezonēt kopā ar pārējiem. Tas darbojas kā pastiprinātājs. Tā ir arī svarīga rituāla vērtība, kad rituāls darbojas kā pastiprinātājs, lai palīdzētu cilvēkiem, kuri vēlas doties ceļojumā; kad daži no cilvēkiem sāk sajust vibrācijas, tad arī pārējiem ir vieglāk uztvert tās pašas frekvences vibrācijas. Tāda ļoti bieži ir bijusi mana pieredze.
Kas ir tas īpašais, kādēļ bungu ritms tik trāpīgi mūs ietekmē?
Bungu ritms mums atgādina mātes sirdspukstus, mēs tos dzirdējām vēl esot viņai vēderā. Domāju, ka tā ir kā zemapziņas programma, kas ir ielikta gandrīz katrā personā, kas mīt uz pasaules. Vienmēr, kad sāku bungot, cilvēki ļoti viegli rod saikni ar noteiktu ritmu, frekvenci. Tā ir pieredze, kuru piedzīvoju jau agrā bērnībā, kad sāku sist bungas; to varētu saukt par indukciju, ievešanu, ievadīšanu – tas ir tā, ka kaut kāda vibrācija jau eksistē uz pasaules. Tā ir morfoģenētiskā lauka koncepcija, ka eksistē kaut kāds ieradums Visumā. Tajā sakarā tika veikti eksperimenti: bija pērtiķi uz noteiktas salas Japānā, un viens no pērtiķiem sāka mizot kādu augli, jo tā bija daudz vieglāk augli apēst; pārējie pērtiķa ģimenes locekļi sāka darīt to pašu. Paradums izplatījās pa visu cilti. Kad ieraduma atkārtotāju skaits pieauga līdz kritiskajam daudzumam, pēkšņi visi citi pērtiķi uz citām salām (ar kuriem minētajiem pērtiķiem nekad nebija bijis savstarpējs kontakts) sāka darīt to pašu. Tas ir tāpat, kā es saku – mums ir tūkstošiem gadu ilgs transa dejas morfoģenētiskais lauks uz šīs planētas, jo transa deja ir tehnika, līdzīgas kurai ir veiktas daudzus, daudzus gadus gandrīz visur pasaulē. Kad mēs sākām radīt šo rituālu kopā, mēs it kā savienojāmies vienā punktā, un visi kopā sākām rezonēt ar šo milzīgo lauku, kurš jau esksitē daudzus tūkstošus gadu. Tieši tādēļ daudziem cilvēkiem ir tik viegli pieslēgties rituālam un gūt savstarpēji līdzīgas pieredzes; taču tik un tā ir brīnišķīgi daudz iespējamo pieredžu variāciju. Kad veicam rituālu, tad parasti pabeidzam to ar kopīgu sarunu, visi dalās ar mazumiņu no savas pieredzes. Gadu gaitā es esmu sapratis, ka šī rituāla galvenā vērtība tiešām ir dziedinoša, cilvēki gūst ieskatus savās dzīvēs, savos mērķos, savās īpašībās, viņi ierauga kaut ko, ko nav redzējuši agrāk. Tās ir brīnišķīgas variācijas par dziedinošām pieredzēm, kuras cilvēki gūst transa dejas laikā.
Otrkārt, šķiet, ka mūsu ķermeni ir kā radīti dejošanai. Vairums kultūras attīsta deju. Tātad ir jābūt kaut kam mūsu ķermeņos, kas pilnībā izbauda kustību, kad ķermenis sāk kustēties, izjust ritmu, noteiktas skaņas un kustības frekvences. Manuprāt, bungām visā šajā ir ļoti būtiska nozīme. Bungas ir šamaņu instruments.
Domāju, ka bungas ir bijis viens no pirmajiem instrumentiem uz pasaules, jo tā ir visvienkāršākā lieta, ko var darīt – bungot; sāc ar plaukšķināšanu un ej tālāk, attīsti citas skaņas. Ritms pats par sevi acīmredzami ir kaut kas, ko mēs visi saprotam, sajūtam. Priekš manis tas bija kā aicinājums. Savu mājas lapu un uzņēmumu, ja tā var teikt, esmu nosaucis par Call of the Drumms (bungu aicinājums), un šķiet, ka vairums cilvēku spēj ļauties šim aicinājumam. Brīdī, kad sāk skanēt bungas, cilvēki sāk kustēties, dejot, un, ja frekvence tiek noskaņota uz transu, cilvēki sāk gūt pieredzes ļoti dziļos līmeņos. Pirmā lieta, kas notiek, kad tu sāc dejot, – tu piedzīvo kaut ko līdzīgu ekstāzei. Tas nāk no pieciem ritmiem. Piecu ritmu kustību praksi atklāja un attīstīja tālāk amerikāniete Gabriela Rotha (Gabrielle Roth’s 5rythms). Viņa sāka kombinēt deju un teatrālas izpausmes, un strādāja kopā ar šamani no Meksikas. Kopā viņi būtībā attīstīja šo tehniku, kuru nosauca par 5 Ritmiem.
Pirmais ritms – flowing (plūsma), sievišķīga kustība, ļoti maiga un sazemēta, piesaistīta zemei, kurai nav sākuma un nav beigu; visas kustības līdzinās viļņiem. Kad tu tiešām iegrimsti tajā, tu vari izjust šo plūsmu. Noteikta mūzika var sniegt tev sajūtu, ka tavas rokas it kā peld, un viss tavs ķermenis kustas viļņveidīgi.
Nākamais ritms – staccato, kas ir ļoti vīrišķīga kustība, tai ir virzība, tā ir spēcīgi ritmiska, un tā dod sajūtu par kustības sākumu un beigām.
Tad seko – chaos (haoss), kas ir kā ķermeņa nekontrolēta kustība dažādos mežonīgos veidos, kustībai nav nekādas struktūras, līdzīgi kā ūdenim. Ūdenim nav struktūras, tas plūst kā vēlas, un tu nevari to kontrolēt.
Ceturtais ritms ir lyrical (lirisks), kur plūsma atšķirībā no flowing ir vairāk saistīta ar gaisu. Elements ir gaiss, vējš. Ritms ir ļoti maigs, bet arī spēcīgi ritmisks.
Pēdējais ir stillness (klusums, miers), kas nozīmē, ka kustība ir tik tikko jaušama, maiga, arī plūstoša, bet ļoti lēna. Nestrukturēts ritms.
Šie 5 ritmi būtībā ir kā dažādu dzīves aspektu izpausmes, tie ir kā milzīga pasaule, kurā cilvēki var izpaust emocionālās pieredzes; tās emocionālās lietas, kas viņos ir iestrēgušas, viņi var izpaust caur savu ķermeni, dabūt tās ārā un no jauna savienoties ar tām.
Transa deja tikai izklausās nestukturizēta, izrādās, ka ritmiem ir sava noteikta secība un kārtība, ja?
Šie pieci ritmi ir tiešām ļoti strukturēts darbs. Kad tu dejo pēc 5 ritmu metodes, tad parasti ir tā: tagad šo ritmu, un tagad – šo u.tt. Ir vēl viens veids, kad tu dejo tā saucamo vilni – no visiem šiem 5 ritmiem tiek izveidots enerģētiskais vilnis.
Transa dejā tā arī var notikt, bet – nav struktūras. Transa deja aizved tevi visos šajos ritmos nonorādot tev konkrētu laiku, kad jādejo flowing vai staccato. Viss vienkārši notiek. Reizēm notiek arī tā, ka ārpusē ritms ir haoss, bet iekšpusē dejotājs plūst, vai arī otrādi. Transa dejā tu pilnībā seko sava ķermeņa sajūtām, tam, kā ķermenis vēlas kustēties, neievērojot jebkādu struktūru.
Tātad par Vai transa deju ir iespējams iemācīties spēlēt jebkurš katrs? Vai arī, ja tas ir tevī, tad ir? pirmo Skolotāju tu uzskati bungas?
Ir transa deju mūzikas skolotāji. Ir dažādi skolotāji, un ir dažādas skolas. Ir skolas, kurās skolotāji nāk no iezemiešu vidus, no Āfrikas, Dienvidamerikas. Ir arī tādi pasniedzēji, kuri daudz ceļo pa pasauli un satiek šamaņus, no kuriem smeļas iedvesmu, un pēc tam viņi sāk mācīt Eiropā, Amerikā. Man gribētos teikt, ja ieinteresēts cilvēks sāk veikt sīkāku izpēti, tad avoti ir atrodami, un ir atrodami dažādi apgūšanas veidi.
Runājot par transa deju, ir jāsaprot, kas ir transs, transa stāvoklis. Nav tikai kustība, kas ievada tevi transā, bet ir arī noteiktas fiziskā ķermeņa pozas, kas to dara. Ja tu ieņem konkrētu pozu, šķiet, ka tas palīdz ieiet transā. Visi ir redzējuši bērnus sēžam dīvānā un šūpojamies uz priekšu-atpakaļ, arī tā ir ieiešana transā, ļoti viegls veids, kā to izdarīt. Atceros, ka arī, bērns būdams, tā darīju.
Tas ir kā likt savam ķermenim sajust dažādas frekvences, ritmu?
Jā, kā šūpolēs, kad tu atrod kaut kādu savu ritmu. Runājot par garīgajām prāta frekvencēm, ir meditācijas frekvences (alfa, beta, teta u.tt). Kad tu ieej transā, manuprāt, tā ir teta viļņu frekvence; kad tu esi ļoti apzināts, absolūti klātesošs tajā, ko dari, un visu vērtējošais prāts ir pavisam nedaudz vai nemaz nav klātesošs. Tas ir stāvoklis, kuru es saucu par transu, kad tu tiešām dari kaut ko ar koncentrētu uzmanību un klātesamību, tai pat laikā izpaliek tā daļa, kas saka – tas ir labi, tas ir slikti; un būtībā viss ir vienkārši tīra pieredze.
Savos transa deju rituālos mēs izmantojam arī noteiktu elpošanas tehniku, kas palīdz iekļūt transa stāvoklī; to sauc par uguns elpu: divreiz ieelpo caur degunu, vienreiz izelpo caur degunu. Elpo ritmiski, un caur šo elpošanu tu palīdzi savam ķermenim un prātam nonākt transa stāvoklī.
Kā tev šķiet, kāda tipa cilvēkiem vairāk patīk un kuri biežāk apmeklē transa deju dziedināšanas sesijas? Kādi cilvēki izvēlas tāda veida dziedināšanu?
Būtībā, tie būs cilvēki, kuriem patīk kustēties, kuriem ir labs konatkts ar savu ķermeni. Cilvēki, kuri ir lielākā saiknē ar savu ķermeni, parasti ļoti izbauda transa dejas, un viņiem arī vieglāk padodas kaut ko sasniegt caur transa deju. Taču pie mums ierodas visdažādāko tipu cilvēki; ir tādi, kuriem tas ļoti patīk, un viņi nāk ļoti bieži. Ne vienmēr pieredzi var gūt tūlīt, ķermenim ir nepieciešama noskaņošanās uz frekvenci, un, ja neizdodas rezonēt uzreiz, daudzi cilvēki vairāk neatnāk. Tātad, pamatā nāk tādi cilvēki, kuri jūtas dzīvīgi savos ķermeņos, bet, kā jau minēju, nāk ļoti dažādi tipāži.
Kā neatņemams elements festivālam Būtība, šogad tu tajā būsi jau astoto gadu! Vai tev šī gada programmā ir jaunas idejas?
Es jau vairs nevaru iedomāties savu vasaru bez tā un tieši tāpat arī transa dejas rituāls tajā ir kā pamatakmens. Kā allaž cilvēkiem pašiem būs iespēja spēlēt bungas, kas arī palīdz nonākt transa stāvoklī; varēs veikt bungu ceļojumu pats vai arī kāds cits sitīs bungas, lai tu vari ceļot. Būs arī šamaniskie rituāli, kur es sitīšu bungas, un cilvēki varēs doties iekšējos ceļojumos. Tāpat arī būs rituāli, kur cilvēki varēs paši radīt fiziskas lietas – maskas, rituāla atribūtus, lai viņiem būtu, kur noenkurot izjusto, lai tā nav tikai iekšēja pieredze, bet lai viņiem ir arī kaut kas taustāms, ko paņemt sev līdzi. Gaidīšu jūs šīs vasaras skanīgākajā piedzīvojumā festivālā Būtība.
