Viena Dejojoša Sirds
Intervija ar Pablo Gaskon publicēta žurnālā Citāda Pasaule 2022.gadā. Autore Rita Grinberga.
Šodien sabiedrībā ļoti bieži dzirdam vārdu salikumu “iet savu ceļu”, “sekot savai sirds balsij”, taču retais vien ir spējīgs patiešām tā kardināli izmainīt savu dzīvi, uzdrīkstēties sajust to, kas krūtīs sauc un iet nezināmajā. Alkstam, tiecamies, lūkojam, taču soļus speram pavisam saudzīgus. Tie, kas tos soļus ir spēruši ir pamanāmi pa gabalu, jo no viņiem virmo sajūsma, viņiem mirdz acis un sirdis dabīgi aicina būt tuvāk. Es runāju par sajūtām, kādas patiešām ir, jo man bija iespēja ar šādu cilvēku iepazīties. Pablo Gascon no Spānijas, kurš šodien ar patiesi mirdzo’ām acīm saka – Jā, es dzīvoju savu sapņu dzīvi, es daru to, kas mani aizrauj, es esmu šis process. Ekstātisko deju vadītājs, jogas pasniedzējs, un projekta Viena dejojoša sirds radītājs ar šķietami neizsīktošu enerģiju. Tikko uz dažām dienām ieradies Latvijā un sajutis lielu aicinājumu, jau plāno augustā te atgriezties ar savām meistarklasēm..
Pastāsti nedaudz par sevi, no kurienes tu nāc un kā sākās tavs ceļš?
Mani sauc Pablo Gascon, esmu dzimis Seviļā, Spānijā. Un teikšu tādu klasiku – jau no bērnības es jutos atšķirīgs, man nebija tuvi sabiedrībā valdošie procesi. Es nezināju kas tas ir, taču man bija sajūta, ka kaut kam ir jābūt citādāk. Man bija sajūta, ka es neiederos tai vietai, kurā augu, taču tagad es varu teikt, ka es nevis nepiederēju tai vietai, bet es piederu visam. Es pamazām sāku apzināties, ka vēlos ceļot, ieraudzīt un iepazīt pasauli, mācīties angļu valodu un es sāku ceļot. Mani ceļojumi mani aizveda uz Austrāliju, kur es iepazinos ar enerģētiski ļoti spēcīgiem cilvēkiem. Austrālija vispār ir spēcīga zeme, tās iedzīvotāji ir ciešā kontaktā ar ar zemes spēku, veic rituālus, kur ugunskurus. Arī man šie procesi bija ļoti saistoši, es daudz kur piedalījos un tajos arī sāku izjust spēcīgu vēlmi dejot. Deja bija visur – uz ceļa, mežā, ūdenī. Deja kļuva par manas dzīves svinēšanu.
Tu tajā laikā jau biji sācis praktizēt jogu?
Joga bija manas garīgās apzināšanās sākums, taču tad, kad manā dzīvē ienāca deja, es meklēju veidus kā deju apvienot ar jogu. Jo, kas tad īsti ir joga? Joga ir kontakts ar augstāko spēku, ar dievišķo enerģiju, un tās zināšanas, ko es biju apguvis jogas praksē, es vēlējos apvienot ar dejošanu. Joga un deja. Es sev nemitīgi jautāju – kā to apvienot? Un es ļāvos eksperimentiem. Kādā jogas nodarbībā es pēkšņi nomainīju mūziku un teicu – tagad dejojam. Cilvēki mēdza samulst, prasīja – ko tu ar to domā, bet es teicu – vienārši aizver acis un dejo. Dažiem tas bija negaidīts pārsteigums, kuru grūti pieņemt, citiem tas, savukārt bija ļoti saistošs un labrāt tam ļāvās un gaidīja vēl. Protams bija arī tādi, kas aizgāja no nodarbībām, sakot, ka tā nav nekāda joga, un es pilnīgi piekrītu – tā patiešām nebija joga, taču priekš manis tā bija iepazīšanās, atšķirīgā meklējumi. Tas priekš manis bija aizraujošs process. Es sāku vērot, kas notiek ar cilvēkiem, kad piedāvāju viņiem dejot, sāku ievērot cik cilvēki ir sastinguši un kusli.
Deja ir viens brīnišķīgs veids, kā mums “izģērbties”, uzlikt sevi kā uz paplētes, kuru no visām pusēm apspīdina spožas prožektoru gaismas. Tas mēdz būt sāpīgs process.
Dejā mēs patiesi ātri nonākam aci pret aci ar savām traumām, sāpēm, kompleksiem un saviem ierobežojumiem. Ko es sāku darīt? – es sāku izzināt sevi dejojot citu cilvēku priekšā. Kā tas ir, kad viens dejo visu priekšā, kas ar mani notiks, kā tasbūs? Un zini, tā nebija tikai deja, tur bija tik ļoti daudz emocijas, domas un sajūtas. Man bija bailes, tas bija kaut kas jauns. Es gāju dejot ekstātiskās dejas, biodanzu, uguns ritmus un caur to es nokļuvu brīnišķīgā festivālā Austrālijā, kurš manī kaut ko ļoti spēcīgi izmainīja. Tur es piedzīvoju, cik spēcīgi procesi notiek tad, kad sanākam kopā, kad darbojamies grupās, apvienojamies kopienās.
Kas bija būtiskākais, ko tas festivāls tavā dzīve izmainīja?
Es sapratu, ka vēlos būt brīvs, ka vēlos iet to ceļu, kurā skan mans aicinājums. Es nevēlos vairs strādāt pie darba devēja noteiktas stundas, es negribu, lai kāds man saka, kas man jādara. Skaidri sapratu, ka vēlos sekot savai kaislībai un mana kaislība ir deja un mūzika, joga, mijiedarbība. Tā es radīju pats savu projektu (yogabeats), kurā bija joga, meditācija, elpošana, dalīšanās un dejošana. Tas bija aktīvs grupas process, kurā viens mijiedarbojās ar otru, viens spoguļoja otru, dejoja vienā ritmā un mijās ar pieskārieniem. Tajā tika sakombinēti jau esoši elementi no biodanzas un uguns ritmiem, taču daļu es radīju pats un, pats interesantākais, ka vienu daļu radīja cilvēki tieši prakses laikā. Tas bija piedzīvojums, kurā mēs varam būt pietiesi klātesoši, mēs varam ļaut ceļojumam mūs vest.
Vai tevis vadītās meistarklases, šie procesi ir pilnīga impovizācija un ļaušanās, vai tomēr tajos pastāv kāda noteikta secība vai noteikumi?
Improvizācijai un brīvībai ir liela nozīme un vieta, tomēr ir daži noteikumi, kuri ir jāņem vērā. Viens no svarīgākajiem – nerunāt. Tad, kad mēs nerunājam, tad vairāk paliekam tajā ko mēs jūtam, kas ar mums notiek. Kad paliekam sajūtā, tad mēs šo procesu vairāk izdzīvojam, nevis to izrunājām.
Ar kādām praksēm un pieredzēm šī prakse ir apaugusi šodien? Kā tā attīstījās?
Pamazām reizi no reizes sākotnējā ideja ieguva konkrētāku un noteiktāku formu. Vienmēr meistarklase bija kādas 2 – 2,5 stundas. Reiz kadā pasākumā es palūdzu, lai nofilmē visu manu nodarbību un tas video man Austrālijā atvēra ļoti daudz druvis. Cilvēki ieraudzīja, ko mēs darām, kā tas izskatās, sajuta emocijas un es sāku saņemt uzaicinājumus uz festivāliem. Tā es ceļoju pa Austrāliju apmeram divus gadus, līdz es sajutu ka pēc sešu gadu būšanas Austrālijā, es esmu gatavs doties tālāk.
Es aizbraucu uz Bali, Āziju, Dienvidameriku, Jaunzēlandi. Parasti vasaras es pavadīju Eiropā bet ziemā devos kaut kur citur. Divus gadus atpakaļ ziemu es pavadīju Indijā es tur esot, es nolēmu mainīt nosaukumu, jo līdz šim tajā bija joga, taču tad tajā vairs nebija joga. Tas bija pilnībā mainījies. Pēdējos divos gados projekts pamainās pavisam nedaudz, tagad tajā ir mazāk joga, vairāk meditācija, darbs ar iekšpasauli, elpošana, ķermeņa kustības, dejošana un satikšanās vienam ar otru tajā. Joga priekš manis ir nozīmīga, taču šodien manā projektā joga ir tikai daļa o procesa. Attiecīgi nosaukums, kas bija pēdējos gadus vairs nesasaucās ar to, ko mēs darām. Reeiz Meksikā pēc nodarbības pie manis pienāca kāds cilvēks un teica – tev šo vajadzētu nosaukt par Viena dejojoša sirds un manī tas tik dabīgi atsaucā, ka es to paņēmu. Jauns vārds, bet tas pats process. Un cauri tam visam nav tikai lieliski pavadīts laiks, kas arī nav mazsvarīgi, taču šajā procesā mēs arvien tuvojamies savām saknēm, mēs pietuvojamies vienotībai caur deju.
Kā tev šķiet, kas šodien ir pats svarīgākais cilvēkiem.
Pats svarīgākais ir spēt strādāt ar sevi, kļūt par labāku, vērtīgāku cilvēku un izpaust sevi, dalīties šajā pieredzē ar citim. Sekot savam aicinājumam, sekot savai kaislībai, tā vietā, lai ietu uz darbu, kurš tev nepatīk, kurā tava sirds sāpēs kauc. Ir svarīgi atrast, kas ir tava dāvana. Es ticu, ka mums katram ir sava dāvana, mums tikai tā jāatrod. Es dažkārt mēdzu iedomāties, pasapņot par tādu pasauli, kurā katrs viens seko savam sapnim, un visi kopā rada maģiju. Tā būtu brīnišķīga pasaule, jo tajā mēs mijiedarbotos ļoti augstās vibrācijās. Patiesībā viss sākās ar iekšējo pasauli, ar savu vājumu un spēka apzināšanos, īpaši par to, cik daudz cik tu vari dalīties ar citiem. Mums ir jābūt gana drosmīgiem, lai izietu ārpus sava ierastā ērtību ampluā un jāļauj, lai mūs ierauga, lai uz mums skatās, lai mūs apbrīno, lai mūs ienīst, lai mūs mīl, lai mēs jūtam dzīvi un sevi. Mums ir brīnišķīga iespēja tādā veidā piedzīvot sevi, ieraudzīt, iepazīt, kas ar mums notiek, kādi patiesībā esam.
Atrast, kas es esmu, sajust kas man patīk – tas izklausās pēc piedzīvojuma visas dzīves garumā.
Tas viennozīmīgi ir arī milzīgs izaicinājums. Kad es biju jauns es lietoju narotikas un alkoholu. Es nāku no vidējas, labas ģimenes, un savu dzīvi es mācījos no pieredzes. Tā savā ziņā bija dāvana, jo 20 gados es sapratu, ka dzeršana nav priekš manis, ka man tā ir smagi un tām visām ballītēm nav īsti nekādas jēgas. Tā visa ir ilūija, kura man neko nedod. Iespējams uz 3 stundām es jutos laimīgs, taču nākamajā dienā es gribēju sevi nogalināt. Man tam bija jāiziet cauri, lai es sākt meklēt izeju – citu ceļu uz mīlestību un savienošanos.
Tās ir situācijas, kuras mūs rūda un māca, līdz nonākam pie sava spēka. Ceļš, kurā mēs ēdzam sasisties.
Es allaž atgādinu sev par savas sirds mērķi, par to cik svarīgi ir būt klātesošam, kā tas ir – just un dzīvot caur sirdi nevis ar ego. Protams, ego ceļojums ir atsevišķs stāsts, kam ir jāiziet cauri, kļūstot ar vien populārākam. Vienmēr jāatceras kādēļ es to daru, kāds ir lielais mērķis tam ceļam, kuru eju un viennozīmīgi – mums ir jāmācās no savām kļūdām, jo tieši tās mūs māca visvairāk. Es patiešām esmu pateicīgs kļūdām, ko es pieļāvu un es piedodu sev. Es ceru, ka cilvēkiem izdosies piedot vienam otram, jo tā mēs paši varam radīt debesis zemes virsū.
Vai tiešām tās ir kļūdas? Vai tomēr tie ir mūsu uzdevumi, kuri jāizpilda, lai nonāktu tur, kur esam šobrīd?
Iespējams, ka mums ir jāsamaina tas vārds un jāsaka “fistake” (angļu valodā kļūda ir mistake). Mēs svinam fistake, jo tā mums dod izaugsmi un prieku. Līdzīgi mēs runājam par neveiksmēm vai nelaimēm. Kādam tā ir nelaime, taču tas nereti ir kā modinātāja zvans. Man 29 gadu vecumā bija auto avārija, kurā es salauzu kaulu. Briesmīgi, jā, taču tā bija liela svētība, pretējā gadījumā, es tā arī nebūtu pamanījis tās ziņas, ko Visum man sūtīja. Viņi nolēma man atsūtīt ziņu daudz spēcīgākā un sāpīgākā veidā un es pamodos.
Mēs jau no bērnības ejam cauri dažādām sāpīgām pieredzēm, un jau tad mūsu sirsniņas aizveras. Kas tavuprāt ir vajadzīgs, lai mēs uzticētos dzīvei, mīlestībai? Kā mēs varam atvērt savas sirdis?
Uzticēšanās pasaulei nāk caur zināšanu, ka par visu ir padomāts. Viss notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek. Ja sirds tika ievainota attiecību, šķiršanās dēļ, tad paņem no šīs pieredzes labāko ko vari, paņem vērtīgāko mācību, fokusējies uz pozitīvo un turpini ceļu. Te ir svarīgi atcerēties, ka tas nav stāsts par tevi … Tas, iesējams, ir viens no grūtākajiem cilvēka uzdevumiem – uzticēties un atvērties. Es sev atgādinu, ka sirdij jābūt atvērtai vienmēr un visiem. Neatkarīgi no tā, kas notiks, turi savu sirdi vaļā. Pa tad, kad tu mirsti, jo, vai tad vēl kaut kas sliktāks var notikt?
Mūsu ārpasaule ir mūsu iekšpasaules atspoguļojums.
Tieši tā arī ir – tā kā mēs dzīvojam un kā mēs pieredzam šo dzīvi, ar ko mēs šajā pasualē dalāmies, ko mēs sevī nesam, tas arī pie mums atnāks. Ja tu baidies, ka tevi aiz stūra piekaus, tad tu ļoti iespējams, to arī piesaistīsi. Es nerunāju par dzīvi bez bailēm, bet gan par dzīvi virmojot, nedomājot par to, ko citi par tevi teiks, nedomājot par sliktām lietām, kas var ar tevi notikt. Tu mācies katru soli, ko sper, mācies no katras situācijas, kļūsti labāk un labāk tajā ko tu dari. Tas ir lielākais izaicinājums, kuram cauri ejot, tu tikai un tikai audz. Uzticēties sev arī tad, kad tu jūties pazaudējies un apjucis. Piedod sev un uzticies visām savām fistakes, mācies no tām pieredzēm un nākamajā reizē dari labāk. Un protams patiecība par visu, kas notiek. Viss, kas notiek ir tas ko mēs domājam. Mūsu domas kļūst par mūsu realitāti. Ja tu domā, ka tu neesi spēcīga, tu arī neesi spēcīga. Kad nodarbībā man klients saka – manas rokas ir ļoti vājas, es vienmēr saku – nesaki tā. Tavas rokas nav vājas, tās vienārši ir vairāk jātrennē. Ir svarīgi sev visu laiku atgādināt pozitīvo, manifestēt pašu labāko savā dzīvē. Tā mēs varam radīt paradīzi zemes virsū.
Attiecības tomēr ir viens no grūtākajiem uzdevumiem. Tajā mēs ejam ar savām ekspektācijām, sāpēm un pieredzēm. Kā šādu brīvību un vieglumu ienest attiecībās, un kas tavuprāt, ir svarīgi, lai tās būtu baudāmas?
Pats svarīgākais ir izvēlēties personu, kura patiesi mums der. Mēs nereti meklējam to perfekto, meklējam to, kas der kādam mērķim vai lomai, taču mēs neizvēlamies to, kas mums der enerģētiski, kas der sirdij. Mums ir jāmācās izvēlēties to, kurš patiešām atbalstīs to, kas tu esi nevis mēģinās izmainīt tevi. Pieņems to, kas ir tavs ceļš un, izvēloties būt ar tevi, patiešām pieņems to, kas un kā tu esi. Novērtēs. Es iepriekš bieži esmu pielāgojies, tikai tādēl, ka es gribēju to partneri. Lielākā mācība tajā ir iet atpakaļ un piedzīvot to, kāds es esmu, kā man patīk būt, kā es mīlu darīt tās lietas, kas mani iedvesmo, ka es runāju tā, kā man patīk runāt. Būt par sevi pašu ir fantatsiski.
Vai tiešām mēs izvēlamies tos partnerus ar kuriem veidot attiecības vai varbūt tas viss jau ir saplānots?
Kaut kādā mērā mēs tiekam ievesti šajā ceļojumā, respektīvi, tā satikšanās var notikt ne pēc mana plāna, tomēr tad sākās mana izvēle. Es vēroju kā procesi notiek. Es varu ņemt vērā pierdzi, bet es varu ļaut jaunam procesam notikt, ieraudzīt, ko jaunu es varu pamanīt un piedzīvot., Tas ir kā atvērt jaunas acis, vērot, pieredzēt un vērtēt pirms esam iekļuvuši lamatās… Tad, kad esam lamatās ,tad ir daudz grūtāk šo situāciju atrisināt un no tās iziet. Ja esam laulāti, dzīvojam kopā utt, tad tas jau ir daudz grūtāk.
Attīstīt apzinātību un jušanu visos līmeņos ir tas, kas palīdz visām attiecībām – arī draugiem, romantiskām attiecībām, arī ar radiniekiem. Tur mēs ieraugām vai atbalstīsim viens otra ceļojumu, vai pastāvēsim viens par otru. Mēs izvēlamies vidi, kurā jūtam, ka varam būt patiesi un atbastīti. Mums ir jāmāk redzēt, kas ar mums notiek, pirms ir par vēlu.
Tu stāstīji, ka plāno atgriezies Latvijā.
Esmu jau ieplānojis dažus pasākumus, jā. Esmu Latvijā pirmo reizi un esmu patiesi iemīlējis šo zemi, un tādās vietās, kur es jūtos ļoti labi, es vēlos atgriezties un dalīties ar savām zināšanām un praksēm. Uz tikšanos meistarklasēs un kaut kur šajā skaistajā pasaulē.
